Paļaušanās uz mākslu, amatniecību un arhitektūru mums sniedz iespēju reflektēt un pārdomāt dzīvi, patiesību un skaistumu. Eiropas Kultūras galvaspilsētas statuss dod mums tiesības un pat pieprasa izaicināt robežas, meklēt katarsi un kontrastus ar savādāku, radošāku pieeju. Viens no mākslas stūrakmeņiem ir, lietojot esošus vai izvirzot jaunus pieņēmumus, izaicināt un pārvērtēt tos. Ja mūsu pieņēmums ir, ka Eiropas kultūras galvaspilsētā tiek svinēta tieši Eiropas kultūra, tad ES Japānas festivālu komiteja (EU-Japan Fest Japan Commitee) jau 25 gadus ir nodrošinājusi veiksmīgu un nepieciešamu mijiedarbību un dialogu ar Japānu, kas ar savu kultūru, filozofiju un estētiku tik ļoti atšķiras no Eiropas.
Ņemsim par piemēru eleganto un poētisko “wabi-sabi” pasaules uzskatu, ko varētu vispārīgi raksturot kā skaistuma redzēšanu nepilnībā, nepastāvībā un nepabeigtībā. Iedziļinoties, “wabi” prezentē zemniecisku vienkāršību, svaigumu un mieru, bet “sabi” ir skaistums un rāmums, kas nāk ar vecumu, apsūbējumu un nolietojumu. “Wabi-sabi” varētu dēvēt par Dzen budisma materiālo izpausmi.
Festivāla epicentrs, Kalnciema kvartāls, ir apliecinājums augstas kvalitātes restaurācijas meistarībai, kas atdzimis starp gadsimtiem senām koka ēkām, skarbi smeldzīgiem ģimeņu stāstiem, nodeldētiem sliekšņiem un pārgurušām eņģēm, kas gaida savu laiku, lai tiktu novērtēti un apmīļoti. Latviešus un japāņus vieno dziļa cieņa pret senām amatnieku roku darba vērtībām, bet iespēja aprunāties ar japāņu māksliniekiem varētu veicināt mūsu izpratni par to, ka arī mūžvecas, laika skartas, nolietotas durvis un sliekšņi kā aizgājušo laiku patiesākie liecinieki ir cieņpilnas attieksmes vērti.
No mazliet reālāka viedokļa, Latvijas un Japānas urbānajā kultūrā ir kopīga koka smaržas, siltuma un taustes vērtības apzināšanās. Latvieši visticamāk Pārdaugavu uztver pašsaprotami, tomēr būt Eiropas galvaspilsētai, kur līdzīgi kā Reikjavīkā 20% no ēkām ir koka, ir retums, par ko justies patiešām lepni.
Latvieši, visticamāk, par papīru domā kā par nesvarīgu, nevērtīgu un tīri praktisku materiālu, kas vislabāk noder projektu atskaišu rakstīšanai. Japāņiem papildus mākslinieciski meistarīgai, gadsimtus vecai papīra veidošanas prasmei, papīrs ir arī materiāls, kuram liela daļa funkciju ir iezīmēt piederības, uztveres, ērtības, ideju un emociju robežas. Robežas var būt arī porainas un nenotveramas. Kad kāda latviešu meitene reiz jautāja Japāņu papīra veidotājam, lai tas izskaidro kāda neizsakāmi skaista mākslas papīra nozīmi, ko tā tikko bija saņēmusi dāvanā, viņš atbildēja: “Tas ir, lai vienkārši izbaudītu gaismas un ēnu spēli, ko rada papīrs, kad turi to pavērstu pret saules gaismu!”
Latviešiem varbūt arī nav šī delikāti poētiskā pieeja, tomēr tiem ir pašiem sava, dziļi personiska saules gaismas svinēšana. Jāņu saulgriežu svinēšana arī būs divu viesmākslinieku galvenais vietējās kopienas pētījuma objekts, ko tie ņems par pamatu savas instalācijas veidošanai.
Mums ir savas kultūru atšķirības, tomēr latviešiem, tāpat kā japāņiem, ir svarīgas robežas – personīgās, sociālās un ģeogrāfiskās. Tās ir būtiskas, nemateriālas, sarežģītas un neizprotamas. Vairāki no festivāla mākslas darbiem lielākā vai mazākā mērā apspēlēs šo tēmu. Šis ir vienojošs punkts, kas tuvs abām kultūrām, par kuru diskutēt un ar ko dalīties, iekšēji baudot mākslas darbu apmeklējumu, kā arī piedaloties pasākumos.
Tāpat kā māksla var izaicināt, kaut tas nav tās galvenais uzdevums, tā var ieteikt un parādīt alternatīvus veidus, kā sabiedrībai tikt galā ar sev interesējošiem jautājumiem, šajā gadījumā runājot par ilgtspējību tās dziļākajā nozīmē. Iespējams, tieši taustāma, emocionāla vai intelektuāla mijiedarbība ar papīru pilsētvidē, var novest pie cieņas un atklāsmes, kas nebūtu sasniedzamas citos veidos.
Tieši tādēļ - nāc, pievienojies, novēro līdzīgo un pretrunīgo, mācies, svini sevi un citus.
Pirms lietus.